2020. gads iesākās ļoti trauksmaini un satraucoši. Lielajā pasaulē sākās pandēmija, manā mazajā pasaulē paliku bez darba- ļoti, ļoti mīlēta darba.

Viss apstājās, teiktu, ka sastinga. Sākās skaists pavasaris un jutu kā uzplaukstu. Un tad zvans no mammas.... Redzēji? Ko? Tas skaistais namiņš meklē jaunus iemītniekus. Pabeidzu sarunu un apskatījos Facebook ierakstu. Tiešām! Namiņš, kas jau sen bija iekarojis manu sirdi meklē kādu, kurš to atdzīvinās. Man ir jāmēģina. Ja nu notiek brīnums un mums turpmākais ceļš ir kopā ejams... Apstājos ceļa malā, uzrakstīju e-pastu. Pirmās dienas 100 reizes pārbaudīju e-pastu- atbildes kā nebija, tā nebija. Dzīve notika un man vairs nebija laika par šo domāt, palaidu sapni kosmosā. Un tad... Atceros, ka mazgāju matus un man zvana telefons, Anna no istabas sauc, lai nāku atbildēt, uzmetu dvieli uz pleciem, paceļu telefonu, sākotnēji neko nedzirdu, pēkšņi saklausu vārdu Liepkalni un tad... man asptājās sirds. Pašu sarunu īsti neatceros, bet pēc pāris dienām bija jābrauc skatīties telpas. KO?!

Atlikušo dienu nezināju priecāties vai raudāt, jo no vienas puses man paspīdējusi lieliska iespēja, bet no otras puses- es esmu bez darba, ir pandēmija, uzkrājumu nav, kā Es to realizēšu? Ko man tagad darīt? Negulēju naktis, domāju, domāju un domāju. Līdz sapratu, ka nav ko domāt ir vienkārši jārīkojas. Savā galvā sastādīju rīcības plānu, vairākus.

Aizbraucu uz tikšanos, Es patiku, man patika. Bija jūnija sākums. Uz jautājumu cik ātri varu atvērt veikalu, atbildēju- mēneša laikā. Un tajā brīdī man pār muguru notek sviedru upe, jo saprotu, ka tas nav reāli, bet man tas ir jāizdara, lai tur lūzt vai plīst.

Laiks iet, mazliet nobremzē iepriekšējās nomnieks, man tas nāk par labu. Meklēju  naudu. Apzinu vairākus savus varinatus, tomēr beigās saprotu, ka nē, Es nevēlos šajā avantūrā iesaistīt kādu no malas. Man tas jāizdara pašai.

Biju dzirdējusi par Altum  , iegāju viņu mājaslapā, izpētīju informāciju un nodomāju, es neko nezaudēšu, ja uzrakstīšu pieteikumu. Pieteikums no manis bija pavisam īss- Sveiki! Mans vārds ir Baiba, es gribu savu veikalu(apmēram tādā stilā bija šī ziņa, bez liekām runām, tieši un konkrēti). Pēc nepilnām 30 minūtēm man atzvanīja kolosāla darbiniece Linda. Sāksim ar to, kādu veikalu tu vēlies? Izstāstīju savu vīziju, viņai tā likās saistoša un nu tik iegriezās rats, kuram man bija tikai jātur līdzi. Man tika atsūtīti dokumenti, kurus pirmo reizi atverot, aizvēru tos un neķēros klāt pāris dienas, jo sapratu- hei, šis nav man pa spēkam. Bet dzinulis bija tik milzīgs, ka nekas cits neatlika kā DARĪT! Process nebija viegls, asaras, nogurums, pilnīgs spēku izsīkums, neziņa. Paralēli tiek meklēti sadarbības partneri. Visa ir par daudz. Laiks lidoja. Augusta beigās beidzot tiekam pie telpām. Naudas vēl nav. Veikala atvēršanas datums tiek noteikts- 18. Novembris. Un stress uzņem apgriezienus. Kā to visu izdarīt?

Un tad man šķiet, ka es vispār negulēju, es biju nomodā visu laiku, jo smadzenes nepārstāja darboties, likās, ka manī pēkšņi iemiesojies kāds pārdabisks spēks un viss vienkārši gāja kā no rokas. Es sapratu- man viss izdosies, ja vien es nolikšu savas bailes pie malas.

Altum mana ideja patika, arī viņi man noticēja, es tiku pie finansējuma, ne tik liela kā sākotnēji bja plānots, bet pietiekoši, lai Es varētu atvērt veikalu. Tad ar šo X summu man bija jāsaprot kā visu dabūt gatavu- apgaismojums, mēbeles, prece, noformējums utt... Telpā nebija tieši nekas. Viss bija jābūvē no jauna. Nāca palīgos ģimene un draugi ar darba rokām, visu izdarījām paši. Ar Artūru būvējām ko un kā mācējām un mums izdevās. Mūsu pasaku namiņš pārvērtās līdz nepazīšanai un 18. Novembrī mēs vērām durvis. Mums izdevās, un izdevās tikai tāpēc, ka ticēju, no sirds ticēju, ka izdosies.

Šomēnes es pārskaitīju pēdējo savu Altum maksājumu un es esmu tik ļoti lepna par sevi, es tiešām lepojos, jo es uzdrīkstējos, kad visapkārt viss tika taisīts ciet, kad visi bija panikā par pandēmiju. Es riskēju, es darīju un man izdevās. Es ļoti baidījos no šīm finansu saistībām, bet ar smagu un neatlaidīgu darbu viss ir iespējams.

Es ceru, ka ar šo es spēšu iedvesmot kādu, kurš tur savu ideju azotē un nespēj saņemties to realizēt. Latvis Dara tapa ar vārdiem- sapņo, dari, īsteno, baudi, šī ir mana mantra ikdienu, tā iedvesmo ne tikai mani, bet arī citus. Šobrīd man ir ne tikai veikals, bet arī ļoti iecienīta, manis radīta Latvis Dara apģērbu un trauku kolekcija. Reizēm liekas, kā? Kā tas viss pie manis atnācis, atnācis tikai tamdēļ, ka bija īstais brīdis un es nebaidījos celties un darīt.

Esi drosmīgs, Tu vari vairāk kā Tev šķiet. Realizē savus sapņus un pacelies nākamajā sevis labākajā versijā, jo tikai tad, kad cilvēks dara to, ko no sirds mīl, viņš ir patiesi laimīgs!

Uzdrīksties!

Sirsnībā,

Baiba Fjodorova

Latvis Dara radītāja